Tā nu sanāk, ka es bieži sāku domāt tikai pēc tam, kad esmu sākusi darīt. Kombinācijā ar to, ka man nepatīk lietas atstāt pusdarītas, tas parasti ved pie laba rezultāta. Nu vismaz kaut ko izdaru.. :)
Tāpat arī ar DI programmu. Tikai tagad, kad viss jau iet pilnā sparā, sāku saprast, ko es patiesībā no šī visa gaidu.
Pirmkārt un galvenokārt - gribu aizbraukt uz Āfriku. Un tiešām uz Āfriku, nevis kādu no kontinenta kūrortiņiem. Šis gan nav jaunums, to es zināju jau pirms pusgada, gada un pat vēl senāk. Un šī ideja attīstījās domā, ka to vislabāk var izdarīt kādu laiku tur padzīvojot. Meklēt tur algotu darbu liekas jocīgi. Vismaz man. No tā tad arī brīvprātīgo strādoņu programma.
Gads Dānijā. Par šo vēl kādus deviņus mēnešus runāsim. Pirms es braucu uz šejieni, es jutos ļoti gatava taisnā ceļā doties uz Āfriku. Un joprojām turos pie saviem vārdiem par "laiks ir nauda". Lai sagatavotos gads ir pārāk ilgs laiks un visu šo pasākumu varētu krietni vien paātrināt. Tomēr sagatavošanai ir jēga.
Es neko nezinu par Āfrikas vēsturi un kultūru. Es neko nezinu par turienes cilvēkiem un dabu. Sākotnēji man likās, ka to visu varu iemācīties tur uz vietas. Ar katru mācību nedēļu vairāk gribās atzīst, ka ir lietas, ko labāk zināt iepriekš. Cik traki var beigties vēlme palīdzēt "vismaz kādam"; cik slikti ir vienkārši dot materiālu palīdzību bez jebkādām ekspektācijām; cik viegli var sanāk pārslēgties uz pavēļu došanu, nevis mācīšanu. Šīs lietas ir interesanti un noderīgi zināt. Tai pašā laikā skaidrs arī tas, ka pat pavadot divus, trīs gadus šeit, galu galā būs vēl tūkstots pārsteigumi.
4 comments:
Pastāsti, pastāsti, ko jums tur iemācīja.
Par to "palīdzēšanu kādam" - tā ir tāda smalka lieta un ne vienmēr tas, ko mēs iedomājamies par palīdzību, tā arī paliek ilgtermiņā, īpaši cilvēkiem, kas kaut kādā ziņā vai mērā ir atšķirīgi no mums (cita kultūra/domāšana, ar citu pieredzi). Par to diezgan daudz nācās domāt un mācīties, braucot turpat uz Latvijas bērnunamiem.
Ir tieši tā, kā Sandra saka. No vienas puses var braukt un mēģināt kaut ko darīt. Diemžēl var sanākt tā, ka pēc tam ilgi jācīnas ar mazas darbībiņas sekām un tad nākas atzīt, ka varbūt varēja izvairīties no "darbībiņas".
Piemērs, ko mums stāstīja nesen atbraukusī komanda - viņi gribēja palīdzēt vietējiem uzsākt mazu vistu/olu saimniecību. Nopirka pāris vistas, it kā izstāstīja visu, un atstāja cilvēkus, lai viņi laimīgi dzīvo. Pēc pāris mēnešiem nebija vairs ne vistu, ne olu un vietējie gaidīja, kad viņi nāks atpakaļ ar nākošo vistu... Tur arī problēma - cilvēki zin un paļaujas, ka nāks nākošie "baltie" ar nākošo vistu... Pirms var sākt darīt kaut ko tālāk, ir jālauž šis stereotips.
Iedod cilvēkam zivi un viņš būs paēdis. Iedod makšķeri un viņš visu laiku sēdēs, dzers alu un makšķerēs
Post a Comment