Huambo skolā pēdējās dienās ir bijušas diezgan pacilātas emocijas. Viens pret otru, zobs pret zobu. Interesanti vērot, kā šeit veidojas konflikti, kā viņi tiek risināti.. Un tad tam visam pievilkt klāt nesen izveidoto valsti, vēl nesenāk beigušos karu un tā iespaidus uz emocionālo pasauli.
Cilvēki šeit ir (tik ļoti) savādāki.
Pirmkārt jau jebkāda veida individuālisms šķiet nav īsti saprotams. Vajag lielu ģimeni, kopienu.. Kaut ko, kam piederēt un ar ko tad var sliekties vienā vai otrā virzienā. Vajag cilti. Un kādu, kam sekot, kādu piemēru. Protams, ka ir kāds, kurš dara lietas pirmais.. Bet pēc tam visi viņam seko, īpaši neiedziļinoties darbības labumā vai sliktumā.
Vēl viena lieta, kas Angolāņus padara savādākus, ir nesenais karš. Kaut kad ceļojuma sākumā rakstīju par to, kā mūsējie studenti sabijās no "Namībijas bandītiem".. Namībijas pieredze man pirmo reizi lika padomāt ne tikai par to, cik slikti ir kara laikā, bet par to, kas notiek pēc kara.. Brīžiem šķiet, ka Angolāņi baidās no visiem vismazākajiem sīkumiņiem.. Un tas tad arī liek kaut kā aizsargāties, reaģēt uz visiem vismazākajiem sīkumiņiem..
No otras puses, kaut arī karš ir beidzies, ir radies iespaids, ka Angolāņiem patiesībā patīk konflikti. Jā. Par šo mums stāstīja jau braucot uz Angolu - viņi esot agresīvi. Grūti tagad pateikt, kas bij pirmais - vista vai ola; agresivitāte vai karš?
Tādos ikdienas cilvēkos šī mīlestība pret konfliktiem izpaužas kaut kā jocīgi.. Ne fiziski. Cik reizes nav piedzīvots kā kopējo sapulcīšu vai kursu laikā bez redzama vai izsakāma iemesla tiek sacelta tāda panika un bļaustīšanās..! Neviens nevienu neklausās.. Sākumā man šie konflikti arī izraisīja sava veida paniku. Tomēr ar laiku esmu sapratusi, ka jāsēž klusai un jāļauj jauniešiem bik izbļaustīties. Un beigās nekas (Nekas!) nav atrisināts, bet tikpat pēkšņi visi nomierinās un jūtās apmierināti...
Mūsu skolā vienlaicīgi ir divas "ciltis" - 2012 un 2013 gada studenti. Visi viens par otru "gudrāki" ļaunu joku izspēlēšanā.. Līdz brīdim, ka jāsāk kauties. Un kauties tā salīdzinoši smieklīgi .. Nevar nemaz saprast, kurus jāizšķir un jāaizvāc no plača, lai lietas nomierinātu.. Fiziska ievainojuma neviena, bet tracis tāds, ka nu tik! Visi 160 reizē gatavi aizstāvēt katrs savu pusi.
Un cik ātri un nesaprotami tas sākās, tikpat ātri un nesaprotami beidzās.
6 comments:
Varbūt tas viss par ko Tu stasti,
pieder pie mentalitātes ? Un tā katrai tautai ir taču citādāka, un mainīt to diezin vai ir iespājams. Bet, nenoliedzami, ir taču interesanti ar to iepazīties,vai ne ?
Kaut arī pašai klusējot, jo tas atkal pieder latvieša mentalitatei...
tieši tā - ir interesanti. Un es nemaz nešaubos, ka mūsu šejienes studentiem un kolēģiem ir tikpat interesanti un brīžiem nesaprotami vērot mūsu mierīgos, klusos paradumus.. :)
interesanti, vai arii juus ko maaciijaaaties shogad no vinju pozitiivajaam iipashiibaam?
no pozitīvajām īpašībām es centos mācīties, bet panikošanu un neindividuālismu es pie pozitīvajām nepieskaitu :)
kuras taas POZITIIVAAS?
nestresot jeb "take it easy", piemēram :)
un jā, ir milzīga atšķirība starp to, ko nozīmē Angolāņu "panikot" un mūsējais "stresot" :))
Post a Comment