arvien tālāk no "komforta zonas"

Visa šī pasākuma viena no jēgām ir pastaipīt savu komforta zonu.. Pastrādāt ar "grūtiem tīņiem", iemēģināt pedagoģiju, padzīvot bez ierastā ikdienas komforta, izrādās arī lieliskā iespēja pastrādāt ar vāju un haotisku vadību.. Tas viss ir tik tālu no tā, pie kā esmu pieradusi un kamā jūtos ērti.

Paredzētais ceļojums uz Angolas kaimiņvalstīm pagaidām ir lielākais no izaicinājumiem. Lai vai cik tas izklausās interesanti, grūti pateikt, vai būtu to spējusi pieņemt pirms gada, diviem.. Daudz kas šajā pasākumā ir pavisam tālu ārpus manas, tagad jau pastaipītās, komforta zonas!

Kādēļ tā? Laikam dēļ domām par DRC konfliktiem un franču valodu, par Zambijas problēmām ar HIV un Botswanas un Namībijas tuksnešiem, četru mēnešu dzīvošanu autobusā, teltī un meklējot naktsmājas pie vietējiem, meklējot ūdeni un gatavojot pārtiku 30+ cilvēkiem uz ugunskura, galu galā strādājot par pasniedzēju iespējams bez elektrības un noteikti bez interneta palīdzības… :)

Liela daļa no ceļojuma aktivitātēm būs tā saucamās "izmeklēšanas", kuru laikā skolēni iet runāties ar vietējiem iepazīstot viņu kultūru, vēsturi un ikdienu. Šo ceļojuma daļu iemēģinājām - mēs uz vienu diennakti, jo bija jāatgriežas pie dažiem steidzamiem darbiem skolā, bet studenti uz piecām dienām. Pieredze ļoti interesanta un, skatoties uz tuvo nākotni, mazliet arī mierinoša :)

Katra grupa apciemoja vienu Huambo rajonu. Mēs ar Filipu pievienojāmies katrs savai grupai un gājām runāties ar vietējiem kā šie rajoni ir attīstījušies pēdējo desmit gadu laikā (pēc kara).

Pirmais solis - atrast, kur palikt pa nakti! :) Šajā studenti bija salīdzinoši pieredzējuši. Filipa grupa jau bija sarunājuši naktsmājas pie zināmām ģimenēm (maza krāpšanās, kuru šajā apkārtnē izmanto daudzi! :) ) Manējā grupa savukārt nevarēja sadalīt ar kuriem iešu es (!), tādēļ nolēmām visi kopā meklēt kādu skolu, kur palikt (viena ģimene negrib uzņemt vienpadsmit nepazīstamus cilvēkus..)

Kā sarunāt skolu? Šeit man jauna pieredze - nevienā ciemā vai pilsētā nekas nenotiek bez Sobas jeb ciema vecākā piekrišanas. Tā nu pirmais gājiens pie viņa, kurš, pēc aprunāšanās ar vietējo administrāciju, uzņēma mūs ar atplestām rokām, ielaida skolā (kuru Latvijā drīzāk sauktu par šķūni), iedeva ūdeni un pat katram pa coca-colai. Studentiem lieli prieki!

Un tad nu pašas intervijas.. Tas bija mans otrais pārsteigums. Mūsu skolēniem ir liels kārdinājums runāt par faktiem, nevis viedokļiem par to kas, kā un kādēļ notiek / nenotiek. Kaut arī iepriekš kopā sagatavojām dažādus jautājumus par rajona attīstību izglītības, veselības, drošības un citās jomās, saruna ar Sobu pārsvarā grozījās ap - kurā gadā viņš kļuva par Sobu? Kā sauca Sobu pirms viņa? Kā ir veidojies piepilsētas Santa Antonia nosaukums? Kurā gadā tā ir dibināta? utt… Un kas mani pārsteidza visvairāk - ja Soba nezināja kādu no gadiem, tad viņš ļoti sakautrējās / samulsa un apsolījās to obligāti noskaidrot & nākošajā rītā bija klāt ar atbildēm.. Šķiet tas tāds kopējs uzskats - zināt faktus nozīmē būt izglītotam..

Filips gan man pēc tam pastāstīja, ka arī viņa grupa esot ar Sobu runājuši līdzīgā, kautrīgā stilā. Cieņa pret Sobu ir pamatīga - nedrīkst nepiekrist un bez Sobas neko nedrīkst darīt! Vietējā slimnīcā gan Filipa grupa esot jutušies brīvāk. Man nesanāca laiks ar savu grupu pastaigāt vairāk intervijās. Redzēs, ko man viņi pastāstīs, kad atgriezīsies..

Jebkurā gadījumā, šī mazā piedzīvojuma laikā man nesanāca daudz "rādīt piemēru". Klusi vēroju studentus un mācījos no viņiem, kā dzīvot ārpus manas komforta zonas… Lai nu vai kas, bet garlaicīgi nav un tuvākajā laikā arī nebūs! :)