On the dangers of free

Viens no mūsu mācību uzdevumiem ir uzlabot Angļu valodas zināšanas. Hellebaekas komandā nolēmām katru nedēļu rakstīt vienu lappusi garu eseju par jebkādu tēmu un tad kopā paanalizēt gramatiku un stilu, utt. Tēmas parasti ir interesantas, bet, lai Jums neaizmirstos Filipa rakstu darbi un tapēc, ka mani aizķēra viena no viņa esejām, nolēmu to pārtulkot un ievietot arī blogā.

Tulkojums nav pavisam burtisks un varētu būt iezagusies arī kāda mana doma.


Kas gan var būt labāks par darbiniekiem, kuri ir piekrituši strādāt par brīvu? Tas varētu izklausīties mazliet dīvaini, bet ne viss vienmēr ir tik labi. Arī tad, ja esi brīvā darbaspēka saņēmējs.

Vispirms mazliet par 'Cognitive Dissonance' efektu. Daļēji uz šo efektu var skatīties kā cilvēku tieksmi vērtēt lietas balstoties uz to, cik viņi par tām ir samaksājuši. Samaksājot par rokas pulksteni gada algu, rodas pārliecība, ka tas ir sasodīti labs pulkstenis. Pretējā gadījumā, atrodot identisku pulksteni miskastē, tas nešķiet sirdij tik tuvs. Šīs lietas zinātnieki ir izpētījuši un pierādījuši par patiesām esot gan laboratorijās, gan ikdienas dzīvē.

Kāda tad vaina, ja darba devējs nespēj novērtēt savus darbiniekus? Dažas lietas, par ko padomāt.

Pirmkārt - efektivitāte un darbu plānošana. Vajadzētu sasaukt stundu garu sapulci, kurā piedalās visi darbinieki! Paga, cik tas mums izmaksās skatoties uz darbinieku stundas likmi? Komerciālajā pasaulē atbilde uz šo jautājumu ir šokējoša. Dzirdot tādus ciparus nemaz nav jābrīnās, ka lielākā daļa veiksmīgo uzņēmumu ir ieviesuši pretsapulču nostāju un visādos citādos veidos nepārtraukti mēģina uzlabot darbinieku ražīgumu. Izšķērdēts laiks ir zemē nomesta nauda. Brīvā darbaspēka gadījumā šī problēma nerodas un šāda veida rīcība iesūcas uzņēmuma kultūrā. Turpinot tā strādāt pēc kādiem pieciem gadiem var pat nepamanīt, cik patiesībā neefektīvi tiek izmantots laiks.

Otrkārt - brīvprātīgajam darbiniekam ir jāpierod pie grūtibām, vai ne? Viņi taču paši pieteicās strādāt bez algas, vai ne? Varbūt tas nemaz nav tik svarīgi ielikt tīru dvieli viņu tualetē? Nerūpējoties par darbinieku labklājību viņu produktivitāte kritīsies. Tas ir vispārzināms fakts. Kādēļ lai šis atšķirtos brīvprātīgā darbaspēka gadījumā? Kāda vispār ir brīvprātīgā darbaspēka produktivitātes nozīme? Iedomājieties uzdevumu - iemācīt kādam skolēnam matemātiku. Pastāv iespēja noalgot vienu veselīgu skolotāju ar labu algu un motivāciju vai arī divus (piecus, desmit, divdesmit) motivētus, bet neproduktīvus un haotiskus skolotājus. Kurš no šiem darbu padarīs labāk?

Treškārt - ērti pieejams brīvs un entuziastisks darbaspēks var novest pie neveselīgas "Let's just do it!" attieksmes. Nav jau tā, ka entuziasms ir slikta lieta, bet šādā gadījumā parasti netiek apdomātas alternatīvas - "ko varētu izdarīt savādāk un labāk?". 

Un pēdējais - nebūt ne mazāk svarīgais ētiskais jautājums. Cognitive dissonance efekts kombinācijā ar mūsdienu ekonomisko spiedienu var novest morāli nekomfortablā dehumanizācijas zonā. Varbūt ne obligāti galējībās, bet vienalga - ja darbinieks būtu labi apmaksāts, augsti izglītots un efektīvs, vai samaksāt 7EUR par viņu pusdienām liktos pārāk daudz? 

Vai fakts, ka darbinieki strādā brīvprātīgi un viņiem nav jāmaksā alga, atbrīvo no morālās atbildības izturēties pret viņiem ar cieņu?