Pirmie soļi skolotājas lomā

Nu jau pāris nedēļas mani un Filipa ikdienišķie skolas darbi ir mazliet pamainījušies. Pareizāk - pamainījušies ir mūsu pedagoģiskie pienākumi. Patreiz esam iecelti par skolotājiem PTG (Practical Theoretical Group) klasē.

Es šajā klasē teorētiski strādāju jau pāris mēnešus, praktiski stundās gan līdz šim pavadīju apmēram 30min. Skolas vadības reorganizācijas rezultātā situācija ir diezgan mainījusies - šai klasei vairs nav skolotāja, tādēļ mēs abi trīs dienas nedēļā pildam šo amatu, mācot matemātiku un veidojot dažāda veida projektiņus (tuvākā vai tālākā nākotnē šīs klases programma solās kļūt arvien skaidrāka). Pārējās divas dienas mūsu skolēni pievienojas stundām citā skolā, mācoties tur angļu un franču valodas.

Ne tā ka vienmēr, ne tā ka galīgi, bet pārsvarā šeit ir skolēni, kam nav vēlmes neko mācīties. Tas gan automātiski nenozīmē, ka viņiem nekas neinteresē. Tā ir vairāk tāda slinkuma kaite kombinācijā ar "ja jau man to liek darīt, tad tas noteikti ir slikti"; ja pats to izdomā darīt, tad tas ir jau labāk... Tā nu soli pa solītim jāmēģina iet uz priekšu miksējot priekšmetus, kuros gada beigās būs jākārto valsts eksāmeni, ar citiem skolas projektiņiem, cerot, ka skolēnus kaut kas no tā visa varētu ieinteresēt. Vismaz pagaidām man nav skaidrs, kā lai panāk to ieinteresēšanas daļu.

Abi "mūsu" jaunieši gan mazliet atšķiras - ir jau uz desmitās klases robežas, atbildīgāki, pa lielam jauki un brīžiem šķiet diezgan ieinteresēti. Viņiem ir savi plāni un mērķi. Tomēr, kad kaut ko vajag sākt darīt, sākas tās pašas tūkstots sarunas par tēmu "kāpēc" un "pamēģini mani piespiest". Šīs sarunas man sagādā problēmas. Man kaut kā nemaz tik viegli nesanāk saprast, kāpēc cilvēkiem lietas neinteresē un vai ir iespējams pamainīt viņu domu gājienu..